Ja esi pārkāpis robežu
Meklē atbalstu – zvani uzticamam draugam, dodies uz anonīmo spēlmaņu sapulcēm. Palīdzēt tikt galā ar atkarību var arī sarunas ar cilvēkiem, kas saskārušies ar līdzīgu problēmu.
Dari kaut ko citu – piepildi savu ikdienu ar citām aktivitātēm.
Ieguldi enerģiju un brīvo laiku citās lietās – sporto, apmeklē pasākumus vai pavadi laiku brīvā dabā ar draugiem un ģimeni.
Uztaisi pauzi – nosakot sev zināmu laika posmu bez azartspēlēm, tu vari samazināt tieksmi spēlēt. Pēkšņas uzvaras vai arī lieli finansiāli zaudējumi var pastiprināt emocijas un vēlmi atkal spēlēt.
Izvērtē realitāti – pārdomā, kādas iepriekš bija spēlēšanas sekas. Pārrunā situāciju ar tuviniekiem vai draugiem, kas ar tevi pavada vairāk laika. Pajautā, vai viņi ir pamanījuši kādas izmaiņas tavā uzvedībā.
Vairies no sociālās izolācijas – meklē veselīgus socializācijas veidus. Tiecies ar draugiem, ģimenes locekļiem, aizej paēst ar kolēģiem. Sarunas un aktivitātes kopā ar citiem cilvēkiem palīdzēs tev nedomāt par spēlēšanu.
Ieteikumi tuviniekiem
Ko vajag un nevajag darīt, ja tavs partneris vai ģimenes loceklis ir problēmspēlētājs.
VAJAG
- Vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita, narkologa, psihologa – ārsti daudz precīzāk spēs noteikt diagnozi un veicamās darbības.
- Meklēt atbalstu pie cilvēkiem, kas ir saskārušies ar līdzīgām problēmām, apmeklēt atbalsta grupas līdzatkarīgajiem.
- Pastāstīt atkarīgajam, ka tu meklē palīdzību, jo viņa spēlēšana ietekmē arī tevi (iespējams, arī bērnus).
- Izskaidrot problemātiskās spēlēšanas risku un sekas bērniem.
- Pieņemt, ka ārstēšana ir nepieciešama, lai cik laika tā prasītu.
- Noteikt robežas naudas tēriņiem, uzņemties kontroli pār ģimenes finansēm, pārskatīt atkarīgā tuvinieka konta izdrukas.
NEVAJAG
- Moralizēt, lasīt lekcijas un zaudēt kontroli pār savām dusmām.
- Izslēgt spēlētāju no ģimenes dzīves un aktivitātēm.
- Gaidīt tūlītēju atveseļošanos un to, ka visas problēmas tiks atrisinātas, kad cilvēks beigs spēlēt.
- Glābt atkarīgo no negatīvajām spēlēšanas sekām.
- Slēpt problēmu no ģimenes vai citiem cilvēkiem, noliegt to.
Ja atkarība ir pamanīta, galvenais ir atklāti runāt par to un meklēt palīdzību. Ģimenē iekšēji jāpārrunā situācija un jāmeklē risinājumi. Īpaši svarīgi par šo tēmu ir komunicēt ar bērniem, jo viņi ir daudz jūtīgāki un problēma var atstāt iespaidu uz bērnu psihi. Tāpat nevajag pārlieku nosodīt otru cilvēku, tas var iedzīt viņu vēl lielākā izmisumā un izolācijā, kas var novest pie vēl lielākas atkarības.
Informāciju sagatavoja: RSU Psiholoģijas laboratorijas vadošās pētnieces Dr. psych. Jeļena Koļesņikova un Dr. psych. Jeļena Ļubenko.